pasaulē cilvēki lieto dažādus kalendārus ar atšķirīgu laika skaitīšanas sākumu un galu. Tāpēc viena astronomiskā gada laikā atšķirīgu etnosu un reliģiju piederīgie pamanās atzīmēt vairākus Jaunos gadus gan ziemā un vasarā, gan rudenī un pavasarī. Tostarp arī Latvijas Izglītības un Zinātnes darbinieki bez astronomiskā Jaunā gada noteikti atzīmē vismaz vēl vienu - akadēmisko Izglītības un Zinātnes Jauno gadu1.Septembrī. Šajā sakarā mīļs sveiciens un veiksmes vēlējumi Izglītības un Zinātnes Jauno gadu uzsākot!
Izglītības un Zinātnes Jaunais gads nāk ar jauniem izaicinājumiem - strukturālām izmaiņām augstākajā izglītībā un zinātnē. Tiek dibināti profesionālās izglītības Kompetences Centri (PIKC) ar mērķi celt izglītības kvalitāti, turklāt efektīvāk izmantojot piešķirtos finanšu līdzekļus. Šajā sakarā mums jādara viss iespējamais, lai PIKC nekļūtu par "jaunu kulīti veciem vēžiem". Augstskolu 960 studiju programmas gaida savu izvērtējumu un līdz ar to reizē arī verdiktu par turpmāko pastāvēšanu vai konsolidēšanu. Kā organizēt izglītību valstī apstākļos, kad studentu skaits un finansējums izglītošanas darbiem sarūk? Kā tālredzīgi un atbilstīgi nacionālā darba tirgus prasībām sadalīt valsts finansētās budžeta vietas pa nozarēm??? Utt., utt., utt., utt., utt., utt., utt., ... Jautājumu ir ļoti daudz, drošu risinājumu ne tik daudz. Taču, kas meklē, tas atrod risinājumus problēmām - to arī novēlu Kolēģiem!
Dibinot Profesionālās Izglītības sistēmas (PIS) Kompetences Centrus (KC), vajadzētu augstākā mērā izvairīties no formālas un mākslīgas normu un kritēriju piemērošanas virtuālām un birokrātiskām konstrukcijām uz papīra bez faktiskas ieinteresēto pušu reālas sadarbības. KC nedrīkstētu pastāvēt tikai uz papīra vai Internetā, kur tiks iepludināti lieli finansu līdzekļi izglītībā, bet KC atdeve izglītības jomā augsti izglītotu speciālistu izteiksmē būtu apšaubāma. IZM kā procesa organizatoram un naudas turētājam visi pūliņi būtu jāvelta, lai stimulētu PIS skolu direktorus sarunāties ne tikai savā starpā, bet arī ar uzņēmējiem un pašvaldību vadītājiem kā potenciālo mācību un kvalifikācijas prakšu vietu turētājiem. Šī sadarbība būtu nostiprināma ne tikai ar nodomu protokoliem, bet ilglaicīgiem sadarbības līgumiem. Savukārt IZM, citos gadījumos arī pašvaldības šajos līgumos figurētu ne tikai kā trešā puse, bet gan kā finanšu garantiju fonda turētāji, nodrošinot KC ilgtspēju. Šādi ilgtermiņa 3-pušu līgumi starp IZM kā Valsts pārstāvi & PIS izglītības iestādi & Potenciālajiem darba devējiem un prakšu vietu uzturētājiem kalpotu par KC juridisko ietvaru. Savukārt katrs KC audzēknis arī slēdz saistošu 3-pušu līgumu ar PIS izglītības iestādi un Prakses vietas uzturētāju. Atbildība par izglītības galarezultātu jāprasa no visām izglītošanas procesā iesaistītajām pusēm, lai novērstu budžeta līdzekļu neefektīvu izmantošanu.
Pēc kādas klātienes diskusijas sēdes, kurā virmoja daudz emocijas un mazāk lietišķu datu konstruktīva apspriešana, mani nepameta sajūta, ka IZM, PIS skolu direktori un uzņēmēji - prakšu vietu turētāji un nākamie darba devēji PIS absolventiem - darbojas paralēlās pasaulēs, kuru saskarsme pārsvarā ir teorētiska, kas notiek vairāk uz "papīra", bet netiek iedzīvināta savstarpēji ieinteresētā praktiskā sadarbībā. Diemžēl īsta vismaz 3-pušu ieinteresēta partnerība, kas nostiprināta ar sadarbības līgumiem, daudzos gadījumos nemaz nenotiek. Katrs no partneriem grib būt reizē neatkarīgs viens no otra, bet tanī pat laikā gūt kādu labumu no šādas tradicionālās teorētiskās sadarbības uz "papīra". Šajā sakarā gribu ieteikt daudz plašāk izmantot elektronisko komunikāciju vidi daudzu jautājumu apspriešanā pirms dodamies uz klātienes diskusiju. Tad tās būs daudz lietderīgākas ar taustāmu galarezultātu. Klātienes diskusijas, kur diskusanti sabrauc no visas Latvijas, ir ekskluzīvas un dārgs pasākums, kas būtu uztverams drīzāk kā svētki, kuros tiek uzlikts punkts uz "i", ja iepriekš ir bijis mēnešiem ilgs un produktīvs darbs, kurā visi diskusanti ir aktīvi iesaistījušies, izmantojot elektronisko diskusiju telpu. Tad var pacelt pat šampanieša glāzi par auglīgo kopdarbu un sataustāmo galarezultātu.
Ar to es aicinātu visu IZM kapacitāti vērst ne tik daudz uz gatavu KC shēmu izstrādāšanu, kurā "iepresēt" profesionālās izglītības darbiniekus, kuri savā vairākumā birokrātiskiem un administrējošiem procesam pretosies, bet visādi veicināt ne tikai direktorus, bet ikvienu PIS strādājošo tehnisko un pedagoģisko personālu meklēt optimālu risinājumu katrā konkrētā situācijā. No PIS iestāžu direktoriem dzirdēju, ka 68 milj. nav nekāda nauda, lai par to kaut ko būtisku reformētu PIS. Šāda attieksme mani darīja uzmanīgu – diezin vai šaurākā vieta būs naudā, bet gan drīzāk iepriekšējā gs. domāšanas stereotipos, kur katrs direktors grib blakus savai skolai uzbūvēt vismaz jaunu cehu, ja ne fabriku, kas aprīkota ar jauniem darbagaldiem. Tas nav kādam personīgi adresēts pārmetums, jo tradīciju saglabāšana un uzturēšana citā vietā un reizē ir pat vēlama. Taču domāšanas inerce nevar palīdzēt izveidot ilgtspējīgus PIS KC. Interneta laikmetā 5-7 gadu laikā piedzimst un nomirst līdz šim nebijušas profesijas - kā lai tām sagatavo speciālistus ar iepriekšējā gs. metodēm.
Piem., ja mežizstrādes-kokapstrādes skolas tiks aprīkotas ar moderniem harvesteriem, forwarderiem, gateriem un zāģmateriālu sagatavošanas līnijām utt., tad ar miljoniem patiešām nepietiks. Piem., ko topošajam mežizstrādes-kokapstrādes KC nopirkt no FORDAQMACHINERY piedāvātā? Turklāt pēc 3-5 gadiem šī materiāli tehniskā bāze būs jau novecojusi. Tāpēc PIS skolu materiāli tehnisko bāzi pat nedrīkst veidot neatkarīgu no uzņēmumiem, kuriem speciālisti tiek gatavoti. Tēlaini runājot, simtiem tūkstošus vērtie Harvesteri un Forwarderi jānoslogo 24h/dn, lai tie ne tikai sevi atpelnītu, bet 3-5 gadu laikā nopelnītu naudu arī priekš nākošās paaudzes Harvesteriem un Forwarderiem. Audzēkņu mācību un kvalifikāciju prakses vietas noteikti būtu organizējamas vienīgi sava aroda labākajos ražošanas uzņēmumos, bet praktikantu uzņemšana un apmācība savukārt būtu daļēji apmaksājama no IZM budžeta līdzekļiem, bet pārējo prakses izdevumu daļu audzēkņi sedz no savā prakses darbā nopelnītā. Visticamāk PIS skola var atļauties iegādāties tādus bāzes instrumentus, kuri nenoveco, piem., ""āmuru, cirvi vai zāģi"", protams, arī to modernajā, piem., Husqvarna vai Fiskars izpildījumā. Jautājumu daudz, uz kuriem atbildes jāmeklē kopīgi.
Latvijas Izglītības sistēma (LIS) lielos vilcienos vērtējot nav ne sliktāka, ne labāka, kāda tā bija pirms 20-30 gadiem, kad jaunie cilvēki varēja apgūt vienu konkrētu profesiju visam turpmākajam mūžam un tajā nostrādāt līdz pensionēšanās vecumam. Tie laiki bija ļoti ērti saimnieciski snauduļojošai sabiedrībai, kur no katra indivīda tika prasīta visai maza atbildība pašam par savu dzīvi. Tā bija ekonomiski uz dabas resursiem balstīta stagnējoša sabiedrība, kura funkcionēja pēc algoritma, kuru noteica "no augšas" valdošā nomenklatūra. Indivīda uzdevums bija pielāgoties jau gatavai shēmai un šajā sakarā ar "jaunradi" neizcelties. Acīmredzami šie laiki ir aizgājuši uz neatgriešanos, bet LIS strādājošie savā vairumā gan no augšas (IZM), gan no apakšas (skolu direktori, skolotāji, etc.) pa lielam nespēj vai negrib saprast, ka atteikšnās no "parūkām" augstskolās un speciālistu sagatavošana pašu izglītības darbinieku izdomātās profesijās pēc būtības neko neatrisina.
Faktiski LIS, PIS & AIS, nereti turpina "ražot" modernajai sabiedrībai nevajadzīgu produkciju - speciālistus, kuri jau nolemti bezdarbnieku rindām vai izceļošanai uz ārzemēm. Diemžēl pilns vēders un stabila rītdiena nesekmē radošus meklējumus un netradicionālus risinājumus LIS, kad ārējie apstākļi (piem., ierobežots finansējums) vairs neļauj darboties pēc ierastās shēmas. Te gribu citēt par klasiku kļuvušoSteveJobs uzrunu 2005.g. Stanforda universitātes absolventiem: ''Stay Hungry. Stay Foolish." It was their farewell message as they signed off. Stay Hungry. Stay Foolish. And I have always wished that for myself. And now, as you graduate to begin anew, I wish that for you." Domāju, ka absolventi savā vairumā nebija sajūsmā par šādu skaudru novēlējumu, bet tas bija un ir tik nepieciešami, lai rastos tādas inovācijas kā iPhone vai iPad.
be with you today at your commencement from one of the finest universities in the world. Truth be told I never graduated from college and this is...
''Stay Hungry. Stay Foolish." ir kļuvis par karogupatiesi inovatīviem un radošiem cilvēkiem, kas patiešām reālām problēmām meklē netradicionālus risinājumus.Lai no Kompetenču Centru (KC) veidošanas neiznāktu "tie paši vēži" tikai citā kulītē, šo SteveJobs novēlējumu vajadzētu attiecināt uz visiem, kas šajā procesā ir iesaistīti - gan "no apakšas", gan "no augšas". Tajās nedaudzajās sarunās ar skolu direktoriem pārsvarā esmu dzirdējis par bažām, ka 68 milj. ir maza nauda, lai par to varētu reformēt Profesionālās izglītības sistēmu (PIS).PIS reformas izpratne nesniedzas tālāk par "ēku eiroremontiem un renovēto telpu piekraušanu ar tehniku un darbagaldiem", kuri pēc 3-5 gadiem atkal būs jau vakardiena. Tāpēc skolu direktoriem vajadzīgi simtiem miljoni, lai uzbūvētu savu neatkarīgu karaļvalsti, kura varētu bezrūpīgi funkcionēt neatkarīgi no tā, kas notiek attiecīgo nozaru uzņēmumos, kas notiek ar valsts eksportspēju, vai un kā pildās valsts budžets, etc.
Šāda domāšanas inerce nevar palīdzēt izveidot ilgtspējīgus PIS KC. Interneta laikmetā 5-7 gadu laikā piedzimst un nomirst līdz šim nebijušas profesijas - kā lai tām sagatavo speciālistus ar iepriekšējā gs. metodēm, kas bija adekvātas pirms 20-30 g., bet šodien tā rīkoties būtu augstākā mērā aplami.Strukturālās reformas valstī pēc būtības vēl nekur nav pat sākušās, arī LIS nē, arī PIS nē, nekur par runāšanu tālāk neesam tikuši. Kāpēc? Tāpēc, ka pretestība ir milzīga visos līmeņos no apakšas līdz augšai. Kamēr neiestāsies''Stay Hungry. Stay Foolish." stāvoklis nopietnas strukturālās reformas nav sagaidāmas. Neraugoties uz to es aicinātu IZM pūliņus vērst ne tik daudz uz gatavu KC shēmu izstrādāšanu, kurā ""iepresēt"" profesionālās izglītības arbiniekus, kuri savā vairākumā šim procesam pretosies, bet visādi veicināt ne tikai direktorus, bet ikvienu PIS strādājošo meklēt optimālu risinājumu katrā konkrētā situācijā.Likt skolu direktoriem sarunāties savā starpā un ar uzņēmumu vadītājiem, ar pašvaldībām, ar sabiedrību visplašākajā nozīmē(skat. UK epastu "Par IKK 2.sēdes norisi un rezultātiem." no 25.02.2011). IZM dod vadlīnijas KC izveidošanai, bet konkrētos risinājumus direktoriem jāatrod pašiem.Šīm sarunām un diskusijām jābeidzas ar protokoliem un elastīgiem sadarbības līgumiem, kuros parādās uzņēmēju un pašvaldību vajadzības (pasūtījums) pēc konkrētiem speciālistiem un gatavība izkārtot savos uzņēmumos attiecīgo profesiju prakšu vietas.KC nedrīkstētu būt kā savrup stāvoša skola, kuru enerģisks direktors cenšas piekraut ar tehniku un darbagaldiem.PIS KC būtu veidojama vairāk kā organizatoriska struktūra,kuru satur kopā terminēti vairāku-pušu līgumi (projekti) ar sākumu un beigām starp Skolu&Pašvaldībām&Uzņēmumiem&IZM. KC ietilpstošā vadošā skola būtu kā KC kodols, kas satur šo KC dinamisko struktūru kopā un rūpējas par to ilgtspēju. KC darbinieki darbojas uz līguma pamata, kas beidzas līdz ar konkrētā projekta beigām. Jauns projekts - jauns darba līgums. Stay hungry, stay foolish - lietas notiek dinamiskā režīmā. Skolu telpās notiek galvenokārt teorētisko kursu apmācība, bet materiāli tehniskā bāze atrodas nozares labākajos (vai arī lokālajos, pašvaldību) uzņēmumos, kur tiek izpildīti prakses darbi.
Šajā sakarā PIS izglītības iestāžu vadītāji KC kontekstā varētu kaut ko mācīties pat no aktieru studijām un aktieru sagatavošanas "konkrētam uzņēmumam", piem., Liepājas teātrim. Šāda prakse aprobēta jau gadiem ilgi. Te ir svarīgs princips, ka nav kaut kāda neatkarīga aktieru arodvidusskola, kura ''štampo'' aktierus bez sasaistes ar konkrētu teātri - jo vairāk, jo labāk. Šādu no aktieriem noskatītu principu par "precīzu audzēkņu sasaisti ar uzņēmumu" vajadzētu "iestrādāt KC statūtos", lai kārtējais KC audzēkņu izlaidums netiek gatavots kaut kādam abstraktam darba tirgum, bet konkrētiem nozares uzņēmumiem, piem., "Valsts mežiem" vai "Olainfarm", utt. KC direktors ir tā persona, kas jau savlaicīgi rūpējas par kārtējo jauno speciālistu pasūtījumu savā nozarē, precīzi cik un kam, slēdzot līgumus ar uzņēmumiem, pierēķinot dabisko "akadēmiskās produkcijas" atbirumu.
Te dažas pārdomas, ko rosināja nesen ZRP birojā notikušās diskusijas par Izglītības reformas nepieciešamību saistībā ar rītdienas skolas modeli. Kāpēc skolās tik lielas problēmas ar elementāru disciplīnu? Kāpēc bērni ar mirdzošām acīm kāri netver katru skolotāja vārdu? Bērni lūdz, citi pieprasa, lai skolās mācības organizētu atbilstoši Interneta laikmetam, interesanti, aizraujoši, iesaistoši. Ko viņi īsti grib? Ko bērni saprot ar jauno izglitības paradigmu (IP)???
Visiem labi saprotams, ka bērni nenokrīt no gaisa, vai, ka tie būtu ieradušies no citurienes. Viņi piedzimst un izaug mūsu acu priekšā, viņi izaug sabiedrībā, kādu viņiem sagādājuši vecāki un citi pieaugušie. Bērni vairumā intuitīvi uztvēruši pieaugušo radītās 21.gs. reālijas, tostarp elektroniskos medijus, kas bērnus ielenkuši ciešā tvērienā. Bērni nezina, ko nozīmē jēdzieni "fails, bits vai baits", bet viņi pavisam droši "dzenā pa Internetu" pasakas, multenītes, melodijas, dziesmiņas, utt., izmantojot datorus un mobilās ierīces. Bez liekas domāšanas un pašsaprotami ir pieņemts fakts par Interneta neierobežotajām informatīvajām iespējām, jo visu, ko vien spējam iedomāties, ir dažu peles klikšķu attālumā. Brīžiem nākas konstatēt faktu, ka elektroniskie mediji bērnus ietekmējuši vairāk par viņu pašu vecākiem.
Kad bērnus 7-gadu vecumā aizved uz skolu, tad ātri vien viņi atskārš, ka skolā būšana ir viena garlaicīga padarīšana. Jo dienas, jo garlaicīgāk. Ja skolā būšana turpina praktizēt lielos vilcienos Viktorijas laikmeta Izglītības paradigmu (IP), tad nav vajadzīgi gadi, lai šī garlaicība no skolēnu puses pāraugtu dažāda dziļuma konfliktos ar skolas vidi. Tādā veidā bērni intuitīvi protestē pret arhaiskām 100-200 gadu vecām mācību metodēm, kas pašas par sevi savā būtībā ir bez vainas, tikai sabiedrība, kurai tās piemēro, vairs nedzīvo Viktorijas laikmetā (1837-1901), kad ātrākais saziņas līdzeklis bija pasta kariete. Situāciju neglābj tikko renovētā skolas ēka ar saules paneļiem uz jumta un stiklu pakešu logiem, ja mācību process tiek organizēts ap "uz papīra drukātu grāmatu", kas vienmēr būs veca, kaut tikko atstājusi tipogrāfiju, salīdzinājumā ar elektronisko grāmatu. Ja dominējošais akadēmiskās informācijas medijs būs minētā "papīra grāmata" un "runājošais skolotājs", kas pats skolojies pirms 10-20 gadiem, tad visticamāk skolēnus nesasniegs pēdējais visjaunākais zinātnes vārds vai atklājums vien tāpēc, ka šos informācijas nesējus nevar "update" katras 24h. . Diemžēl nākas secināt, ka mūsdienu skola ir kļuvusi par placdarmu cīņām ar Viktorijas laikmeta IP, ko izcīna Interneta laikmeta bērni. Abas karojošās puses ir nogurušas, nelaimīgas un neapmierinātas ar savu pretinieku rīcību, jo abas puses šajās izglītības kaujās vadījušās vienīgi pēc labākajiem nodomiem. Finanšu līdzekļi un laiks ir iztērēti, bet sasniegtie izglītības rezultāti ir apšaubāmi. Sabiedrības locekļi kopumā ir lieli zaudētāji vecās IP un Interneta laikmeta auditorijas nesaderības dēļ.
Arī izglītotāji saprot, ka laikmets ir cits, ka kaut kas nav vairs tā kā agrāk. Taču sevi izmainīt ir visgrūtāk, tāpēc mainīti tiek citi. Tas ir pētījums par K-12 jauniešiem, kādi viņi ir un ko viņi sagaida no izglītotājiem un izglītības sistēmas. Videoklipā ļoti uzskatāmi parādīts, ko bērni saprot ar jauno izglītibas paradigmu (IP). Man šis klips iepatikās tāpēc, ka ļoti emocionāli un visai adekvāti raksturo stāvokli mūsdienu skolās. Bērni aicina savus izglītotājus mācīt viņus citādi, interesanti un aizraujoši, atbilstoši Interneta laikmeta IP.
http://www.youtube.com/watch?v=_A-ZVCjfWf8
Pielikumā ir MP3 fails "11klase-ZT" ar audio ierakstu no Latvijas labākās skolas labākās klases. Tā ir reportāža no mācību stundas, kur skolotājs dara savu darbu, proti, "lasa lekciju", bet audzēkņi pacietīgi ļauj notikt "mācību procesam", savukārt darot "savus (ne)darbus", kam ar mācību procesu ir ļoti attāls sakars. Izrādās, ka pat ļoti labas skolotājas monologs nespēj piesaistīt audzēkņu uzmanību. Iespējams, ka pie vainas nav skolotājas monologs, bet mācību priekšmets ir izvēlēts neveiksmīgi. Tā vai citādi vecā IP darbojas neapmierinoši pat ļoti disciplinētā skolēnu auditorijā.
Te dažas pārdomas, ko rosināja nesenās diskusijas ZRP birojā par nepieciešamo Izglītības reformu saistībā ar rītdienas skolas modeli. Kāpēc skolās tik lielas problēmas ar elementāru disciplīnu? Kāpēc bērni ar mirdzošām acīm kāri netver katru skolotāja vārdu? Bērni lūdz, citi pieprasa, lai skolās mācības organizētu atbilstoši Interneta laikmetam, interesanti, aizraujoši, iesaistoši. Ko viņi īsti grib? Ko bērni saprot ar jauno izglitības paradigmu (IP)???
Visiem labi saprotams, ka bērni nenokrīt no gaisa, vai, ka tie būtu ieradušies no citurienes. Viņi piedzimst un izaug mūsu acu priekšā, viņi izaug sabiedrībā, kādu viņiem sagādājuši vecāki un citi pieaugušie. Bērni vairumā intuitīvi uztvēruši pieaugušo radītās 21.gs. reālijas, tostarp elektroniskos medijus, kas bērnus ielenkuši ciešā tvērienā. Bērni nezina, ko nozīmē jēdzieni "fails, bits vai baits", bet viņi pavisam droši "dzenā pa Internetu" pasakas, multenītes, melodijas, dziesmiņas, utt., izmantojot datorus un mobilās ierīces. Bez liekas domāšanas un pašsaprotami ir pieņemts fakts par Interneta neierobežotajām informatīvajām iespējām, jo visu, ko vien spējam iedomāties, ir dažu peles klikšķu attālumā. Brīžiem nākas konstatēt faktu, ka elektroniskie mediji bērnus ietekmējuši vairāk par viņu pašu vecākiem.
Kad bērnus 7-gadu vecumā aizved uz skolu, tad ātri vien viņi atskārš, ka skolā būšana ir viena garlaicīga padarīšana. Jo dienas, jo garlaicīgāk. Ja skolā būšana turpina praktizēt lielos vilcienos Viktorijas laikmeta Izglītības paradigmu (IP), tad nav vajadzīgi gadi, lai šī garlaicība no skolēnu puses pāraugtu dažāda dziļuma konfliktos ar skolas vidi. Tādā veidā bērni intuitīvi protestē pret arhaiskām 100-200 gadu vecām mācību metodēm, kas pašas par sevi savā būtībā ir bez vainas, tikai sabiedrība, kurai tās piemēro, vairs nedzīvo Viktorijas laikmetā (1837-1901), kad ātrākais saziņas līdzeklis bija pasta kariete. Situāciju neglābj tikko renovētā skolas ēka ar saules paneļiem uz jumta un stiklu pakešu logiem, ja mācību process tiek organizēts ap "uz papīra drukātu grāmatu", kas vienmēr būs veca, kaut tikko atstājusi tipogrāfiju, salīdzinājumā ar elektronisko grāmatu. Ja dominējošais akadēmiskās informācijas medijs būs minētā "papīra grāmata" un "runājošais skolotājs", kas pats skolojies pirms 10-20 gadiem, tad visticamāk skolēnus nesasniegs pēdējais visjaunākais zinātnes vārds vai atklājums vien tāpēc, ka šos informācijas nesējus nevar "update" katras 24h. . Diemžēl nākas secināt, ka mūsdienu skola ir kļuvusi par placdarmu cīņām ar Viktorijas laikmeta IP, ko izcīna Interneta laikmeta bērni. Abas karojošās puses ir nogurušas, nelaimīgas un neapmierinātas ar savu pretinieku rīcību, jo abas puses šajās izglītības kaujās vadījušās vienīgi pēc labākajiem nodomiem. Finanšu līdzekļi un laiks ir iztērēti, bet sasniegtie izglītības rezultāti ir apšaubāmi. Sabiedrības locekļi kopumā ir lieli zaudētāji vecās IP un Interneta laikmeta auditorijas nesaderības dēļ.
Arī izglītotāji saprot, ka laikmets ir cits, ka kaut kas nav vairs tā kā agrāk. Taču sevi izmainīt ir visgrūtāk, tāpēc mainīti tiek citi. Tas ir pētījums par K-12 jauniešiem, kādi viņi ir un ko viņi sagaida no izglītotājiem un izglītības sistēmas. Videoklipā ļoti uzskatāmi parādīts, ko bērni saprot ar jauno izglītibas paradigmu (IP). Man šis klips iepatikās tāpēc, ka ļoti emocionāli un visai adekvāti raksturo stāvokli mūsdienu skolās. Bērni aicina savus izglītotājus mācīt viņus citādi, interesanti un aizraujoši, atbilstoši Interneta laikmeta IP.
Pielikumā ir MP3 fails "11klase-ZT" ar audio ierakstu no Latvijas labākās skolas labākās klases. Tā ir reportāža no mācību stundas, kur skolotājs dara savu darbu, proti, "lasa lekciju", bet audzēkņi pacietīgi ļauj notikt "mācību procesam", savukārt darot "savus (ne)darbus", kam ar mācību procesu ir ļoti attāls sakars. Izrādās, ka pat ļoti labas skolotājas monologs nespēj piesaistīt audzēkņu uzmanību. Iespējams, ka pie vainas nav skolotājas monologs, bet mācību priekšmets ir izvēlēts neveiksmīgi. Tā vai citādi vecā IP darbojas neapmierinoši pat ļoti disciplinētā skolēnu auditorijā.
Faktiski pie presē plaši apspriestā Vispārējās izglītības finansēšanas modeļa "Nauda seko skolēnam - NSS" analīzes tiek strādāts jau vairākus mēnešus. Tagad no šī brīža arī ikviens IKZK loceklis tika aicināts piedalīties NSS modeļa apspriešanā. Katram IKZK loceklim ir iespēja aktīvi sadarboties citam ar citu, lai iegūtu pēc iepējas konsolidētāku viedokli par NSS modeli. Acīmredzami NSS modelim ir gan savas stiprās puses, gan arī trūkumi, kas ir visai būtiski, spriežot pēc vairākiem kritērijiem. Piem., viena lieta ir panākt taisnīgu skolotāja atalgojumu par ekvivalentu darbu dažāda lieluma skolās, bet cita lieta, kā novērst NSS modeļa demotivējošo iedarbību uz skolēnu vēlmi čakli mācīties. Nereti NSS modeļa darbība praksē saistīta ar sekmju līmeņa krišanos. Tātad, modificējot un uzlabojot NSS-modeli, skolotāju atalgojuma izlīdzināšana dažāda lieluma skolās būtu tikai viena problēmas puse, kas saistīta ar šī modeļa lietošanu skolu finansēšanā. Daudz lielāku ļaunumu nodara NSS modeļa radītā skolas atkarība no skolēna. Skolotājs vairs nedrīkst objektīvi vērtēt skolēna zināšanas, jo tūlīt tiek piedraudēts ar aiziešanu uz citu skolu.
Domu rosināšanai zemāk ir daži izraksti no vēstulēm, kuri raksturo apspriežamo finansēšanas modeli "Nauda seko skolēnam - NSS".
"Esmu izanalizējusi vienas pamatskolas skolēnu dzīvesvietas. Man nav skaidrs, kāpēc tiek deklarēts, ka vismaz jaunāko klašu skolēniem jānodrošina iespēja apgūt izglītību iespējami tuvu dzīvesvietai, tagad ESF projektā "Atbalsta pasākumu īstenošana jauniešu sociālās atstumtības riska mazināšanai un jauniešu ar funkcionāliem traucējumiem integrācija izglītībā" lielāko punktu skaitu kritērijā par pakalpojuma nodrošināšanas vietu piešķir gadījumā, ja pakalpojums tiek nodrošināts ne tālāk kā 5 km no saņēmēja dzīvesvietas, bet sākumskolas skolēnam seko tikai 0,75 skolēnu nauda (tā sauktie normētie skolēni). Tad runāsim un darīsim vienu! Mainīsim koeficientu sistēmu un lai sākumskolēniem seko 1,1 vai 1,2 normētās naudiņas. Šobrīd "pāri paliekošo" naudu (jo skolēnu skaits samazinās un Štāles kundze runā par to, ka vienam bērnam varētu sekot līdzi lielāka naudiņa) izmantosim, lai paaugstinātu šo sākumskolas koeficientu."
"Ieva skaļi sarunājās pa mobilo telefonu stundas laikā. Skolotājs vairs viņai nepievērsa uzmanību, tāpat kā viņa nepievērsa uzmanību skolotājam. Pirmo reizi skolotājs Mārtiņš aizrādīja, aicināja, runāja ar vecākiem, direktoru, brīdināja par Ievas sliktajām sekmēm, motivēja, biedēja - bet nekas nepalīdzēja. Drīz vien direktore paaicināja Mārtiņu uz pārrunām un pateica skolotājam, ka katrs skolēns, kas ir „pierakstīts” skolai, sev līdzi atnes 10 Ls - tātad algu Mārtiņam un direktorei. Direktorei ir vienalga, vai skolēns mācās vai nemācās, nāk uz skolu vai nenāk. Mārtiņam ir jāieliek visiem skolēniem vismaz četrinieks un jāliekas mierā, vai jāmeklē cita darba vieta..."
Zemāk daži Interneta avoti NSS modeļa sakarā, ko ieteica kādas mazas skolas (Skolēnu skaits N<100) direktors:
Tas laikam nozīmē, ka IZM neplāno neko mainīt NSS-modeļa sakarā, līdz ar to ieinteresēja citu skolotāju-direktoru viedokļi par šo modeli. Pameklēju internetā un secināju, ka mans domu gājiens ir tieši tāds pats, kā daudzu mazo skolu vadītāju, jo visi saka, ka šis modelis ir izdevīgs lielajām skolām:
UK: ... Saistībā ar "Vispārējās Izglītības sistēmas (VIS) attīstība Latvijā"iztirzājām ļoti aktuālus VIS jautājumus no dažādiem aspektiem. Es no diskusijas secināju, lai kā arī necenstos IZM ierēdņi, meklējot vienu ideālo risinājumu visiem gadījumiem, piem., ko darīt ar mazajām lauku skolām, tik un tā no "centra" piedāvātie risinājumi nebūs ne optimāli, ne taisnīgi, ne ilgtspējīgi. Acīmredzot jāļauj pašvaldībām pašām kopā ar administratīvās teritorijas iedzīvotājiem meklēt savus optimālos risinājumus. Savukārt no IZM puses vajadzētu norobežoties no detalizētu algoritmu izstrādes - nosakot tikai vadlīnijas (plašu rāmi) skolu organizatoriskajai struktūrai un finansēšanas modeli, piem., Nauda Seko Skolēnam - NSS, kas jau darbojas, bet kura darbību vajadzētu būtiski uzlabot. Pat šāda tik ļoti loģiska NSS principa ieviešana skolu praksē var radīt visai lielu diferenci skolotāju atalgojumā par labu pilsētasskolām-fabrikām. Visticamāk, ka nevajadzētu deformēt valsts noteikto NSS principu atkarībā no ģeogrāfijas, ieliekot lauku bērnu skolu somās lielāku naudu no valsts budžeta. Taču likumdošanā būtu paredzami citi mehānismi, kā novirzīt papildus finanses uz mazajām skolām - tas varētu būt pašvaldību un vecāku līdzfinansējums, juridisko personu ziedojumi, koeficienta (piem., 1,1-1,3) piemērošana skolotāju atalgojumam par darbu "tālajiem ziemeļiem", utl. , kā to darīja padomju laikos ar tālajām Ziemeļu teritorijām aiz polārā loka.
Mazo skolu (MS) kontekstā joprojām vēl netiekam vaļā no stereotipa, ka 1.-6.klases vecuma bērni nevar (nedrīkst) mācīties vienā grupā. Mēs joprojām lietojam jēdzienu "apvienotās klases", kur skolotājam 1-stundas 40 minūtes jāsadala strap 2, 3 vai, pasarg' Dievs, 6 klasēm, kur katrai klasei sanāk - 40/6=6,7 min. Skolu-fabrikām alternatīvā pedagoģija balstās uz citiem pedagoģiskajiem principiem, kur skolēni paši cits citu apmāca un līdz ar to paši aktīvi mācās un nostiprina savas zināšanas (Bērni spēlē skoliņu). Skolotāja autoritārā loma iepretim 30-bērnu klasei, kas raksturīga skolās-fabrikās, tiek transformēta uzsaudzīga mediatora lomu, kas dod ievirzi nodarbībai un uzmanīgi seko līdzi tās norisei. Skolotājs iejaucas tikai tad, kad radusies problēma, kad skolēni griežas pie viņa pēc palīdzības, kad radusies konfliktsituācija, utl. Šāds pašorganizējošs mācīšanās modelis tuvinās vecāku organizētai mājapmācībai, piem., Una Gavare ir mediators saviem 5 bērniem. Drustos ir tautskola ar 24 bērniem 1.-6.klases vecumā - O.Rode par alternatīvo izglītību un vērtību krīzi sabiedrībā, kur cits citam palīdz mācīties. Ikšķilē darbojas Brīvā skola (tautskola) ar 14 bērniem - Gunta Ošeniece runā par alternatīvo pedagoģiju mazo skolu kontekstā. Jūrmalas Alternatīvās skolas direktors Egils Blūms izklāsta priekšlikumu saistībā ar Alternatīvo skolu finansēšanas kārtību.
15:05Added to queue