Iesākam ar automodelismu un auto sacensībām RIPO AUTO, bet tad novirzam bērnu interesi uz fiziku un ķīmiju - visās stadijās intensīvi tiek izmantoti Interneta resursi
Bija ļoti iedvesmojoši iepazīties ar "Baldonesprojektu" sagatavoto materiālu, kā biedrība "Baldones Partnerība" attīsta sava novada infrstruktūru. Tur vietu atrod dažādi spēļu un sporta laukumi, kā arī interešu izglītibas centri novada skolēniem. Piem., sadarbībā ar kādu jauniešu neformālo grupu tiek realizēts projekts RIPO AUTO, kas ļauj izmantot gan internetu, gan jau iepriekš sagatavotus materiālus, gan - pašiem praktiski izdomāt un izgatavot koka auto modelīšus no nulles. Šajā projektā plaši tiek izmantots Internets, projekta konsultants kopā ar asistentu izstrādā jaunus elektroniskos mācību materiālus, ko paredzēts vēlāk publicēt Internetā darbmācības vajadzībām. RIPO AUTO Latvijā ir samērā jauns skolēnu brīvā laika nodarbību veids, kas laiku pa laikam rezultājas koka automodeļu ripināšanas sacensībās. Lūk, reāls piemērs tam, ka Latvija var, ka Latvija rullē tāpat kā ASV Klintondeilas skoliņā, skat. rakstu Apvērsums skolā 2014.g. žurnāla IR numurā IR, #1(195). Noskatījos arī Aizputes TV sagatavoto videorullīti par RIPO AUTO sacensībām. Ļoti labs piemērs, kā ieinteresēt bērnus praktiskam darbam, kurš dod ierosmi un interesi apgūt ar RIPO AUTO saistītus fizikas un ķīmijas jautājumus.
Starp sacensību dalībniekiem bija puisis, kurš komentēja sava auto ātrās gaitas noslēpumu - ar grafitu iesmērējis auto asis (ritošo daļu). Molibdena disulfīds (MoS2) un grafits (C) ir vēsturiski pirmās un populārākās cietās smērvielas. Nanotehnoloģiju jomas zinātnieki tagad radījuši vēl veselu virkni citas cietās smērvielas (solid lubricants) mašīnbūves vajadzībām. Tagad ir īstais brīdis, lai sacensību dalībniekiem, atgriežoties no Aizputes skolas solā, fizikas skolotājs sāktu skaidrot par berzes parādību, par dažāda veida berzi (miera stāvokļa, slīdes, rotācijas), par berzes atkarību no vides, kurā tribopāris atrodas (gaiss, mitrums, ūdens, šķidrumi, eļļas, etc. Būs dzirdīgas ausis, lai noskaidrotu, kur berze ir vēlama, kur tā traucē un ir pat kaitīga. Ķīmijas skolotājam ir svarīgi nenokavēt sarunu par oglekļa alotropiskajiem veidiem (sodrēji, grafits, grafēns, oglekļa caurulītes kā grafēna īpaša struktūra, dimants, a-C, ta-C, etc).
Montesori runā par bērna absoebējošo prātu (absorbing mind) līdz 6.g. vecumam. Pirmajos dzīves gados tas alkaini tver visu apkārtējo, refletē apkārt esošos ne-Es procesus un notikumus, un tik strauji kā pa stundām pieņemas gudrībā. Turklāt bērns šajā periodā iztiek bez rakstītām instrukcijām un mācību grāmatām. Jaunu zināšanu un prasmju apguve notiek intuitīvi, kaut ko mazliet piekoriģējot no vecāku puses, lai bērns nenodarītu sev un citiem pāri. Kāpēc vecāki un skolotāji šos baltos un pūkainos bērnus jau pusaudzu gados paspējuši tos pārvērst par nedzirdīgiem un kurliem, par apnikušiem un apātiskiem pret visu ne-Es? Bet centīgākos indivīdus mudina studēt līdz 35 gadu vecumam līdz tas kļust par nastu sev un sabiedrībai.
Acīmredzot, arī pēc 6 g. vecuma robežas sasniegšanas jāļauj bērnam turpināt alkaini izzināt pasauli, šur tur šo procesu piekoriģējot. Vecāku un skolotāju uzdevums ir sagādāt intuitīvi uztveramus mācību līdzekļus, kas daudzos gadījumos jau lielā vairumā ir sarūpēti un ir brīvi pieejami i-Mākonī. Sugata Mitra uzstāda bērniem datorus, ar kuriem piekļūt i-Mākonim, ievirza tos, uzdod uzdevumus un izbrauc nezināmā virzienā. Bērni vispirms apgūst angļu valodu, tad ķeras klāt bioinženirijai ..., vai nanotehnoloģijām. Kaut kā tamlīdzīgi mums vajadzētu uztaustīt to īsto nervu, kas uzrunā mūsu bērnus.
Taču kopumā nevaram būt apmierināti ar to, kā uzaug mūsu bērni, kā tie izglītojas mūsu tradicionālajās skolās. Latvijas izglītības sistēma (LIS) it kā tiek reformēta nepārtraukti, taču ne sabiedrība kopumā, ne skolēni, ne studenti, ne pieaugušie nav apmierināti ne ar izglītības organizāciju, ne ar LIS ietvaros sasniedzamo izglītības kvalitāti. Piem., pār LIS gāžas kritikas straumes - daudzreiz pamatoti, bet citreiz bez pamata (V.Dūles raidījumi par intelekta apokalipsi, A.Kampara izteikumi par LIS kā sūna ciemu, O.Rode par alternatīvo izglītību un vērtību krīzi sabiedrībā, etc., etc., etc., etc., etc., ). Es pats arī salīdzinoši bieži esmu zaudējis savaldīšanos savos izteikumos, teikdams, ka "lekciju lasīšana" un "turēšanās pie krīta un tāfeles" Latvijas augstskolās maz atšķiras no Viktorijas laikmeta viduslaiku universitātēm . Varbūt vienīgi ar to, ka lektori tagad nevalkā vairs parūkas un iestērķelētus žabo, bet citādi maz kas ir mainījies studiju procesa organizācijā. Tā joprojām ir 600 gadus funkcionējošā Gūtenberga Grāmatas Izglītības Paradigma (GGIP), kas Interneta laikmetam ir augstākā mērā neatbilstoša. Moderno laiku cienīga Elektroniskās Grāmatas Izglītības Paradigmas (EGIP) darbība praksē ir Salman Khan Akadēmija.
Sabiedrība ārpus akadēmiskajiem mūriem ''uz ielas un tirgus laukumos'' ir apgriezusies ar kājām gaisā vismaz jau 3x, kļuvusi ļoti dinamiska visās dzīves jomās, bet LIS turpina funkcionēt tradicionālajā režīmā, kuru A.Kampars nesen nosauca par "sūnu ciema režīmu". Konflikta dziļākais cēlonis starp sabiedrību un LIS sakņojas tanī apstāklī, ka konservatīvā 19.-20.gs. LIS vi
"Uzskatu, ka tradicionālā skolas struktūra ir cietusi sakāvi,» saka Klintondeilas skolas (ASV) direktors Gregs Grīns , skat. rakstu Apvērsums skolā 2014.g. žurnāla IR numurā IR, #1(195). «Tas nenozīmē, ka tā jālikvidē. Mēs to tikai pārveidojām, ... " Es te no savas puses varētu piebilst, ka tradicionālā izglītības sistēma Latvijā šajos 20 gados nav kļuvusi sliktāka, iespējams pat labāka, bet tā netiek galā ar 21.gs. izaicinājumiem. Pirmkārt, jau ar pragmātisko studentu auditoriju, kas nav noskaņota bezkritiski pieņemt visu, ko profesūra dod, un 40-60 stundas nedēļā grūti strādāt, pilnveidojot savu akadēmisko pieredzi. Mācību spēkiem ar Viktorijas laikmeta manierēm, citiem vēl dižojoties ar parūkām un žabo apkaklītes vietā, arvien grūtāk nākas uzrunāt ar planšetdatoriem un viedtelefoniem līdz "zobiem apbruņotos" jauniešus, kam 20.gs. vērtību skala faktiski ir sveša. Mūsu bērni visi ir piedzimuši balti un pūkaini, bet uzaugot starp mums, mācoties mūsu tradicionālajās skolās, nereti kļuvuši mums nepievilcīgi un pat sveši. Tāds nu, lūk, daudzos gadījumos ir šo bērnu vecāku un skolotāju grūta darba rezultāts. Turklāt par šo izglītības rezultātu sabiedrība caur valsts budžetu ir samaksājusi lielu naudu. Mana sajūta ir tāda, ka formālā izglītība pakāpeniski jau zaudē un zaudēs vēk straujāk savas pozīcijas, tā patiešām kļūst formāla, kas darba devējus vairs nepārliecina. Augstskolas komercializējas, kļuvušas par privātiem biznesa projektiem, kuru galvenais uzdevums ir pelnīt, bet izglītošana palikusi otrā plānā. Tādā kārtā Latvijā "ziedu laikos" līdz 2008.g. darbojās 61 augstskola - kur Jūs liksiet šādu augstskolu diplomus? Ja nu vienīgi sev mājās uz kumodes, varbūt ...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru